Tāpat kā citi lantanīdi, arī eiropijs ir sudrabots smagais metāls. Eiropijam ir stipri mazāks blīvums, kušanas un viršanas temperatūra nekā periodiskajā tabulā tam blakus esošajiem elementiem. Tas izskaidrojams ar eiropija elektronu konfigurāciju. Par elementa atklājēju uzskata franču ķīmiķi Eiženu-Anatolu Demarsē (Eugène-Anatole Demarçay). Viņš 1896. gadā postulēja, ka varētu būt tāds ķīmiskais elements, bet 1901. gadā to ieguva tīrā veidā.
1885. gadā angļu ķīmiķis Viljams Krukss (William Crookes) pirmais konstatēja eiropiju, lai gan tolaik viņš pats to neapzinājās. Viņš, pētot samārija–itrija maisījuma fluorescences spektru, novēroja izteikti oranžas krāsas spektrālās līnijas, kas nepiemita šīm vielām tīrā veidā. Viņš pieļāva, ka tas varētu būt hipotētisks ķīmiskais elements, un pat nosauca to par Sδ. Arī franču ķīmiķis Pols Emīls Lekoks de Boabodrāns (Paul-Émile Lecoq de Boisbaudran) 1892. gadā, pētot samārija spektru, atklāja trīs zilas spektrālās līnijas, kuras iepriekš nebija konstatētas. 1896. gadā cits franču ķīmiķis Eižens-Anatols Demarsē (Eugène-Anatole Demarçay) postulēja, ka periodiskajā tabulā starp samāriju un gadolīniju ir vēl viens ķīmiskais elements. 1900. gadā viņš saprata, ka tieši Kruksa un Boabodrāna atklātās spektrālās līnijas ir no jaunā elementa. 1901. gadā Demarsē pirmo reizi ieguva eiropiju tīrā veidā, frakcionēti kristalizējot samārija/eiropija–magnija–nitrātu dubultsāļus. Tieši viņš jaunatklāto elementu nosauca par eiropiju par godu Eiropai.
Pirmais nozīmīgais eiropija tehniskais pielietojums bija itrija vanadātaleģēšana. 1964. gadā to sāka izmantot krāsu televizoru kineskopos, lai nodrošinātu sarkano krāsu. Tā kā pieauga pieprasījums pēc tā, tad strauji attīstījās arī eiropija ieguve.
